M?jvieta

Pūpolsvētdienā cilvēki ar sajūsmu sagaidīja Jēzu kā Ķēniņu, bet īsti nesaprata, kas Viņš patiesībā ir un kādu glābšanu Viņš nes. Viņi gaidīja ātru un ērtu risinājumu savām problēmām, kamēr Jēzus nāca mainīt viņu sirdis. Arī mēs bieži vēlamies Jēzu “pa savam” — ar svētībām, bet bez paklausības. Šī svētruna izaicina pārbaudīt: vai mūsu ticība balstās sajūtās, vai patiesībā, un vai mēs tiešām sekojam Jēzum, nevis cenšamies likt Viņam sekot mums.Rakstu vieta - Mateja 21:1-11

Kristīgā dzīve ir mūžu ilgs nobriešanas ceļš no emocionālas un pašcentrētas “bērnības” caur cīņām un pārbaudījumiem uz pazemīgu briedumu Kristū, kur izaugsme notiek caur Dieva Vārdu, paklausību un kopienu, arvien dziļāk paļaujoties nevis uz sevi, bet uz Dieva žēlastību.Rakstu vieta - 1. Jāņa 2:12-14

Dzirdot Jēzus izteikto: ,, Atgriezies pie pirmās mīlestības!’’ cilvēki dažādi dzird Jēzus balsi un dažādi uz to reaģē - vieniem gribas meklēt attaisnojumus, citiem gribas sākt sevi šaustīt un vēl kādiem ignorēt. Bet sadzirdot Dieva mīlestību Jēzus balsī, tas atbruņo un palīdz atgriezties pirmajā mīlestībā. Rakstu vieta - Jāņa atklāsmes 2:1-7

Vai esat domājuši, ko nozīmē, ka Jēzus ir ceļš — kā Viņš pats saka: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība” (Jņ 14:6)? Ko nozīmē iet pa šo ceļu? Reizēm mēs tik ļoti koncentrējamies uz gala mērķi — nokļūt debesīs —, ka aizmirstam par to, kas notiek šeit un tagad, par to, ko Dievs dara manī un caur mani šodien. Savukārt citreiz mēs tik ļoti iestrēgstam šodienas rūpēs un notikumos, ka aizmirstam par to, kas mūs sagaida priekšā, un tā varam nomaldīties, zaudēt ticības cerību un drosmi. Dzīve ar Dievu nozīmē iet šo ceļu — ceļu, pa kuru Viņš pats mūs ved.Rakstu vieta: vēstule Ebrejiem 10:19-25

Šajā svētrunā, noslēdzot ceļu cauri 1. Korintiešu vēstulei, aplūkojam apustuļa Pāvila pēdējos vārdus draudzei (1Kor 16:13–24) — īsu, bet spēcīgu kristīgās dzīves kopsavilkumu. Pāvils aicina ticīgos būt garīgi modriem, stingri stāvēt ticībā, pieaugt drosmē un stiprumā, bet visu darīt mīlestībā, jo bez tās pat vislielākā dedzība zaudē savu vērtību. Viņš parāda, ka patiesa autoritāte draudzē rodas no kalpošanas, nevis amata, un aicina cienīt tos, kuri uzticīgi kalpo citiem. Noslēguma sveicieni atklāj kristīgās vienotības un patiesu attiecību nozīmi, savukārt nopietnais brīdinājums — “Ja kāds nemīl Kungu” — atgādina, ka kristīgās ticības centrā ir personiska mīlestība un uzticība Jēzum Kristum.Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 16:13-24

Novērtēt to, kas mums jau ir, nevis čīkstēt par to, kas nav. Salīdzināt savu labklājību ar tiem, kas dzīvo sliktāk par mums. Un vēl dažas vērtīgas atziņas par to kā devīgums var atspoguļot mūsu piederību Kristum.Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 16:1-12

Grēks nospiež. Vai nu tas ir mūsu pašu grēks, vai arī citi, kas grēko pret mums. Bet tas nospiež. Un bauslība, tās likumi un noteikumi mums saka - saņemies - tev jāizdara tas un šis, lai tu varētu būt pieņemams. Pieņemams šeit un pieņemams debesīs.Bet Pāvils atgādina labo vēsti - mūsu kungs Jēzus Kristus dod mums uzvaru. Kristus augšāmcelšanās sakauj grēka varu un atņem nāvei ierociRakstu vieta - 1. Korintiešiem 15:35-58

Mums jābūt uzmanīgiem par to, ka nekļūstam pārāk norūpējušies par ērtu dzīvi šeit, virs zemes, tik tāl, ka mūsu dzīve nesniedz nekādas liecības par augšāmcelšanos. Pāvils dzīvoja tik uzticīgu kristīgu dzīvi, ka cilvēki, skatoties uz viņu, varēja teikt: “Nav nekādas iespējas, ka viņš dzīvotu tā, ja debesīs viņu negaidītu balva.”Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 15:12-34

Pastāvēt evaņģēlijā nozīmē dzīvot Dieva žēlastībā. Tas šķiet pretēji pūliņiem, jo Dieva žēlastībā jau mums nekas nav jādara. Mēs neko nevaram izdarīt, lai būtu glābti. Bet patiesībā tieši tas prasa pūliņus - ļaut Dievam vadīt mūsu dzīvi. Palikt tajā želastībā. Nesākt nopelnīt glābšanu, bet nesākt arī iemigt un palikt slinkiem. Būt paklausīgiem Dievam un atsaukties Viņa aicinājumam.Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 15:1-11

Gara dāvanas ir jālieto mīlestībā un ar mērķi celt draudzi, nevis sevi, tāpēc skaidra, saprotama valoda ir būtiska. Runāšana mēlēs ir vērtīga personīgai lūgšanai, bet bez tulkojuma tā neceļ citus, savukārt pravietošana saprotami pamāca, iedrošina un ved cilvēkus pie Dieva patiesības. Tāpēc kristieši ir aicināti pielūgt Dievu gan Garā, gan ar prātu, lai draudze augtu un Dievs tiktu pagodināts.Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 14:1-25

Mājvietas misija ir mīlēt Dievu un darīt Viņu zināmu, iesaistot šajā mīlestībā savu sirdi, prātu un rokas,. Praktiski tas nozīmē meklēt Dieva klātbūtni, iepazīt Viņu personīgi un ikdienā paklausīt Viņa aicinājumiem caur konkrētiem un vienkāršiem darbiem,. Jo vairāk mēs paši pieaugsim mīlestībā pret Dievu, jo dabiskāk apkārtējie cilvēki ieraudzīs Viņu mūsu dzīvē.

Šī svētruna izaicina mūsdienu apsēstību ar produktivitāti, sniegumu un pašuzlabošanu, atgādinot, ka kristīga dzīve nesākas ar “darīt vairāk”, bet ar palikšanu Kristū. Balstoties Jāņa 15. nodaļā, tā atklāj, ka patiesi augļi – miers, mīlestība un izaugsme – nav mūsu pūļu rezultāts, bet attiecību sekas. Tā aicina pārvērtēt, no kāda avota mēs dzīvojam, strādājam un kalpojam ikdienā.Rakstu vieta - Jāņa 15:4-9

Daudzas lietas mūsu dzīvē mēdz mainīties un izrādīties daudz trauslākas, nekā mēs domājām. Šādā neziņas laikā Jēzus sevi sauc par "pasaules gaismu" — tas ir uzticams un nemainīgs pamats, uz kura mēs varam balstīt savu dzīvi. Viņš apsola, ka tiem, kas Viņam seko, nebūs "jāstaigā tumsā", kas nozīmē, ka pat vissmagākajos brīžos mums būs drošs ceļvedis, siltums un cerība. Šī gaisma nav tikai virziens, bet gan "dzīvības gaisma" — tā sniedz īstu dzīves pilnību un garīgu atdzimšanu gan šodien, gan mūžībā. Lai gan izkāpšana no ierastās tumsas prasa drosmi un uzticēšanos, tā ļauj mums augt un ieraudzīt risinājumus tur, kur agrāk viss šķita bezcerīgs.Rakstu vieta - Jāņa 8:12

Logos jeb Vārds nav tikai bezpersonisks pasaules kārtības princips, bet gan pats Dievs, kurš Jēzū Kristū tapa miesa, lai pilnībā atklātu Tēva godību un patiesību. Šī iemiesošanās nav tikai noslēdzies vēsturisks notikums, bet gan turpinās caur Svēto Garu, Kristum burtiski un pastāvīgi mājojot ticīgajos cilvēkos, nevis tikai apciemojot tos kā īslaicīgam viesim. Šis "Kristus jūsos" noslēpums sniedz dievišķās godības cerību, jo Dievs izvēlas mājot salauztos cilvēkos, lai caur viņu vājumu un dzīvēm atklātu savu gaismu, kārtību un mīlestību pārējai pasauleiRakstu vieta - Jāņa 1:14-18

Jēzus Kristus ir patiesā gaisma, kas nāca pasaulē kā tās Radītājs, taču pasaule un Viņa paša ļaudis Viņu nepazina un neuzņēma, jo tie tiecās pēc politiskas varenības un brīnumiem, nevis Kristus piedāvātā izlīguma ar Dievu. Tiem, kuri Viņu uzņem un tic Viņa vārdam, tiek dota iespēja kļūt par Dieva bērniem un piedzimt no augšienes, kas ir Dieva dāvāta žēlastība un sirds pārvērtība, nevis paša cilvēka pūliņu vai gribas rezultāts. Šī jaunā dzīve Kristū nozīmē vecā atstāšanu un kļūšanu par jaunu radījumu, aicinot ticīgos būt par izlīguma vēstnešiem, kuri uzņemto patieso gaismu atspoguļo tālāk apkārtējā pasaulēRakstu vieta - Jāņa 1:9-13

Ir labi šajā tumšajā Adventa laikā uzkavēties pie gaismiņu rotājumiem ar karstvīna vai kakao krūzi rokās un priecāties par svētku noskaņu. Pavisam kas cits ir parakāties savas dvēseles tumšākajos nostūros, ļaut tur iespīdēt Dieva gaismai un nākt pie Pasaules Ķēniņa grēku nožēlā un pielūgsmē.Rakstu vieta - Jāņa 1:5-8

Izpratne, no kurienes mēs nākam, veido izpratni par to, kas esam, un uz kurieni ejam. Jēzus ir gaisma, kas nevis apgaismo ceļu, pa kuru mēs gribam iet, bet gan vada mūs pa ceļu, pa kuru mums vajag iet.Rakstu vieta - Jāņa 1:1-4

Sirds pieķeras lietām un vietām, bet vienīgā patiesi drošā vieta, kur sirdij pieķerties, ir Dieva klātbūtne.Rakstu vieta - Lūkas 21:20-28

Dievs ir izdarījis visu, lai mēs varētu ieiet apsolītajā zemē un tajā mājot mūžīgi. Droši vien vēl neviens no mums nav pilnīgi tajā iegājis. Mums katram ir vēl kāds elku stabs, ko nogāzt un kāds grēks, no kura atbrīvoties, tomēr mums katram ir izvēle – doties uz priekšu un iekarot apsolīto zemi, vai arī nobīties no visā tā darba apjoma un grūtībām, kas gaida priekšā, un palikt ārpus Dieva apsolījuma.Rakstu vieta - 5. Mozus 8:1-10

Mēs esam miruši šai pasaulei, un no tās mēs vairs nevaram iegūt nekādu paliekošu piepildījumu. Dzīvība neslēpjas ne pasaulīgās izklaidēs, ne garīgās apcerēs, bet gan tajā, ka dzenamies pēc Dieva Valstības.