M?jvieta

Kristus sekotājiem ir svarīgi nenonākt pašapmānā, paļaujoties uz pasaulīgu gudrību, bet gan pazemībā atzīt savus ierobežojumus un sakņoties Kristū, kurā mums ir pieejama gudrība, dzīvība un pilnība. Patiesa dzīves gudrība sākas, kad atsakāmies no ilūzijas par pašpietiekamību un mācāmies dzīvot, klausoties Kristus balsī un sekojot Viņam.Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 3:18-23

Dievs mīl un godā sievietes. Viņš tās radījis lai viņas kļūtu par mātēm. Dievs jau sākotnēji bija paredzējis sievietēm būt par mātēm. Šajā rītā aplūkosim stāstus no Bībeles, kuri māca par šo patiesību sākot ar Ievu 1.Mozus grāmatā, beidzot ar Mariju, Kristus māti.

Ēst cieto barību nozīmē atzīt, pieņemt un pat iemīlēt faktu, ka šī Dieva radītā pasaule ir daudzšķautņaina, daudzslāņaina, dziļa un plaša. Tā ir pasaule, kurā Dievs darbojas neatkarīgi no cilvēka, un tajā pat laikā neatraujami iesaista cilvēku visos procesosRakstu vieta - 1. Korintiešiem 3:1-17

Mēs gribam gudrību padarīt saražģītu. Varbūt, lai izklausītos labāk. Varbūt, jo neticam, ka tas var būt tik vienkārši. Bet gudrība Dievā nav sarežģīta - Jēzus Kristus, krustā sistais.Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 2:1-16

Svētruna aicina mūs pārdomāt, kur patiesībā rodams miers un spēks, kas dzīvē ir tik ļoti nepieciešami. Ikdienas skrējienā un nedrošības apstākļos šīs lietas bieži vien šķiet nepieejamas vai īslaicīgas. Balstoties Jāņa evaņģēlija notikumos, mēs meklēsim, kā Kristus pats dod mieru un spēku saviem mācekļiem – un kā tas attiecas arī uz mums šodien.Rakstu vieta - Jāņa evanģēlijs 20:19-23

Šajā klusajā nedēļā lai tas ir kā atgādinājums - nolikt malā mūsu pašu ambīcijas un ekspektācijas, varbūt pat nožēlot grēkus par to, ka esam vēlējušies Dievu izmantot saviem savtīgajiem mērķiem.UN tuvoties Dievam, īpaši ieraugot, cik ļoti Viņš ilgojas būt kopā ar mums.Rakstu vieta - Jāņa evanģēlijs 12:12-19 

Mums, cilvēkiem, gribas spēku. Mums gribas zināt, spēt un uzvarēt šajā spēlē, ko sauc par dzīvi. Vai vismaz izlikties, ka mums tas izdodas. Mums negribas atzīt, ka esam muļķīgi vai nespēcīgi. Bet tas ir tieši tas, uz ko Pāvils mudina domāt, tāpēc lai mēs ieraudzītu Dieva spēku un ar drošu sirdi tajā pastāvētu.Rakstu vieta - 1.⁠ ⁠Korintiešiem 1:18-31

Evaņģēlija būtība neslēpjas skaistā sludināšanā, bet gan Svētā Gara spēkā. Jēzus ir nomiris pie krusta un augšāmcēlies par savu draudzi. Ja tie ir tikai vārdi, tad krusts ir bez nozīmes. Bet ja tās ir izmainītas dzīves, tad tajā atklājas Dieva spēks.Rakstu vieta - 1. Kor 1:10-17 

Patiesā bagātība nāk no Dieva žēlastības Kristū Jēzū, kurā ticīgie ir saņēmuši garīgas dāvanas un stiprinājumu līdz Kristus atnākšanai.Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 1:4-9

Dievs vēlas, lai draudze ir pilsēta kalnā un gaisma visiem cilvēkiem. Viņš vēlas lai caur Viņa draudzi cilvēki varētu uzzināt par Viņu, iepazīt Viņu un atgriezties pie Viņa.Rakstu vieta - 1.Kor 1:1-3 / Ap.d. 18:1-11

Šī svētruna ir par cerību skumjās un aicinājumu iepriecināt citam citu. Mēs esam aicināti paļauties uz Dieva apsolījumiem un būt par atbalstu citiem gan vārdos, gan darbos.

Neskatīsiemies tikai ar mūsu miesas acīm uz notikumiem mums apkārt. Pacelsim acis augšup - uz mūsu mūžīgo un vareno Debesu Tēvu!

Mēs cenšamies veidot Dieva Vārdā balstītas attiecības, kurās cilvēki jūtas mīlēti un pieņemti, rūpējoties viens par otru gan garīgi, gan praktiski. Mēs esam atvērti un laipni pret visiem, veicinot ģimenisku un cieņpilnu vidi gan draudzē, gan ārpus tās.

Mēs zinām, ka mums ir piedots Kristū, tāpēc gribam dzīvot atklāti un būt godīgi viens pret otru. Mēs risinām konfliktus, izsakoties mīlestībā un meklējot Dieva žēlastību.

Mēs esam vienoti visā draudzes darbā un nospraustajos mērķos, kur mūsu kopdarbs un vīzija parāda mūsu apņemšanos kalpot viens otram Kristū. Šajā vienotībā mēs meklējam kopsaucēju, stiprinām savas ticības pamatus un atbalstām viens otru kalpošanā.

Nodošanās Dievam un viens otram nav tikai teorētisks jēdziens. Tā ir mūsu ticības būtība, mūsu attiecību dziļums un mūsu aicinājuma piepildījums. Dievs ir uzticīgs un nodevies mums – Viņš neatmet mūs, nepamet, neskatoties uz mūsu kļūdām un neuzticību. Un tāpēc jautājums, kas paliek, ir vienkāršs: vai mēs esam gatavi sekot Kristus piemēram?

Dzīvojot ticībā, izejot no komforta zonas un izlūdzoties no Dieva drosmi Viņš mūs pārveido, ka spējam būt drosmīgi un apliecināt ticību Jēzum - vārdos, darbos un rīcībā.

Dievbijība - kā trenēties tajā, ko tas nozīme, kā to darīt un kur dabūt tam spēku un motivāciju.

Kristus saviem mācekļiem apsola, ka viņi tiks ietērpti spēkā un būs Viņa liecinieki. Mācekļu uzdevums ir paklausīt Kristum un sagaidīt Svēto Garu.

Māceklība ir draudzes identitātes un darbības centrālais princips, jo tā izpaužas gan individuālā garīgā izaugsmā, gan kopienas vienotibā un kalpošanā. Tā aicina ikvienu ticīgo ne tikai sekot Kristum, bet arī apzināti veidot attiecības, kas veicina citu cilvēku garīgo izaugsmi.