Zinmais Nezinmaj

Raidījumā pievēršamies mūsu ikdienas dzīves sastāvdaļai, kas aizpilda tik lielu daļu no diennakts laika - darbam. Pētījumi rāda, ka cilvēka psiholoģiskā un fiziskā veselība ievērojami cieš ne tikai no visiem zināmās izdegšanas pārslodzē, bet arī no nespējas realizēt savas ambīcijas un darīt darbu, kas sagādā gandarījumu. Kas notiek ar mums, kad esam puzles gabaliņš nepareizā puzlē? Ko mūsu prātam un ķermenim nodara stagnācija profesionālajā dzīvē? Vai klusā atlaišana ir terors, ko mēdz piekopt pret darbiniekiem arī Latvijā? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste un supervizore Marija Ābeltiņa un Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš.   Izdegšanas sindroms kā diagnoze zināms kopš 20. gs. 70. gadiem Termins "izdegšana"  kā diagnoze pirmo reizi tika lietots pagājušā gadsimta 70. gados,  kad amerikāņu psihologs Herberts Freidenbergers aprakstīja pacientus, kuri cieš no stresa un pārslodzes, kas saistīta

Dzēlējodi Latvijā var pamatīgi sabojāt atpūtu dabā, taču atšķirībā no citām vietām pasaulē, Latvijā tiekam sveikā cauri ar nepatīkamu niezi. Citviet kukaiņi pārnēsā dažādas cilvēkam bīstamas baktērijas un vīrusus un pastāv bažas, ka šo kukaiņu populācijas virzīsies uz ziemeļiem, planētai kļūstot siltākai. Klimatam mainoties, ir lielāks risks izplatīties slimībām, kuras šobrīd saucam par eksotiskām. Kāda loma te ir kukaiņiem un to "ceļošanai" pa globusu? Un ir kāda iespēja, ka nākamajās desmitgadēs malārija ienāks arī Latvijā? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Nacionāla Dabas muzeja vecākais entomologs Uģis Piterāns un Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas infektologs, profesors Uga Dumpis. "Latvijā viennozīmīgi populārākās ir ērču pārnēsātās slimības, kas ir veselas trīs: tā ir ērču encefalīts, laima borelioze un ērlihioze. Pasaulē, protams, šo slimību saraksts ir milzīgs,  tur ir neskaitāmas slimības, tajā skaitā, viena no nāvējošākajām inspekcijām ir parazītu malārija. Bet kas varē

Sniega pēdējās desmitgadēs kļūst arvien mazāk. To jūtam arī šajā ziemā, kad sniegs ir reta parādība. To arī spilgti parāda dati. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs izmanto šādu metodiku: tas paņem visas savas meteoroloģiskās stacijas un no 1. oktobra līdz 30. aprīlim izrēķina vidējo ziemas rādītāju visā Latvijā. Dati ir analizēti kopš 40. gadu beigām, un, savelkot vidējos rādītājus pa desmitgadēm, atklājas šāda aina: ja iepriekšējās desmitgadēs bija ziemas, kad sniega ir pavisam maz un tad atkal daudz, bet vidējais rādītājs līdz 1990. gadam parasti bija 6-7 centimetri, tad šajā gadsimtā, pat sākot jau no 90. gadiem, rādītājs ir nokritis uz 4,8 centimetriem. Pēdējā desmitgadē tie ir 4,1 centimetrs. Ja vēl pieliktu piecas ziemas, kas ir bijušas šajā desmitgadē, rādītājs jau nokrīt zem četriem centimetriem. Samazinājums ir acīm redzams. Statistiski rēķinot, procentuāli, varētu teikt, kopš pagājušā gadsimta vidus sniega ziemās mums ir par 34% mazāk.  Latvijas Universitātes pētniece Gunta Kalvān

Sociālā antropoloģija ir brīnišķīgs veids kā pētīt trauslāko, dārgāko un visgrūtāk zinātniski izmērāmo fenomenu, kas novērojams cilvēku dzīvēs - attiecības. Kā birojā satiekas dažādi pasaules skatījumi un kā attiecības tiek kārtotas darba vidē? Kā seniori iepazīstas un kā veido partnerattiecības dzīves nogalē? Un, kāda saistība ciemata vienotībai ar vecu pili? Par to stāsta jauno sociālantropologu pētījumi. Raidījumā Zināmais nezināmajā ar saviem pētījumiem iepazīstina Rīgas Stradiņa universitātes sociālantropoloģijas studiju maģistri Ilze Žukova, Zane Rone un Rihards Ginters. Kā radies uzskats, ka latviešiem vislabāk patīk dzīvot viensētās? Viensēta kā tipisks latvieša dabas raksturojošs dzīvesvietas modelis – vai tiešām, skatoties atpakaļ pagātnē, mūsu senči vienmēr ir dzīvojuši atstatu cits no cita, un, ja dzīvojuši, vai tas bijis tāpēc, ka vēlējušies distancēties no apkārtējie? Lai arī latviešu viensēta ir iekļauta mūsu kultūras kanonā, tomēr situācija vēsturē nav bijusi tik viendabīga. Kur un kāpēc Lat

Raidījumu esam veltījuši Valentīna dienas noskaņām dzīvnieku pasaulē. Cilvēks ir radījis sarežģītu sociālo shēmu, kā iepazīstas, dibina kontaktus, draudzības, vēlāk arī partnerattiecības. Dzīvnieku pasaulē katrai sugai ir savi paradumi un stingri rakstīti likumi, kuriem sekot. Taču kā dzīvnieki nonāk viens otra uzmanības lokā, dzīvojot slēgtā vidē, piemēram, zooloģiskajā dārzā? Dabā stiprākais ir iekārojamāks pretēja dzimuma acīs, bet ģimenes dibināšana sākas ar skaistu gada parādi - riestu. Kā tas notiek ierobežotā vidē, piemēram, zooloģiskajā dārzā? Kā speciālisti darbojas par dzīvnieku "savedējiem" un kā rodas pēcnācēji šādos kontrolētos apstākļos? Raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns un ihtiologs, Zinātniskā institūta "BIOR" Jūras nodaļas vadītājs Ivars Putnis. Raidījuma ievadā zinātnes ziņas Afantāzija skar 2 līdz 4 procentus iedzīvotāju Mēs mēdzam lietot tādus teicienus kā “pafantazēsim - kā būtu, ja mēs tagad atrastos vienā vai otrā vietā

Cilvēku no citām dzīvām būtnēm atšķir sarežģīta domāšana, kas ļauj mums radīt ne tikai abstraktus tēlus un sistēmas, bet apgūt aizvien jaunas prasmes, radīt jaunus instrumentus un jaunus pasaules uzskatus. Šo attīstību cilvēces pastāvēšanas vēsturē lieliski apliecina arheoloģiskie atklājumi. Kā cilvēka prāts attīstījies līdz ar pašu cilvēku un tā ceļiem pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieki Andris Šnē, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes asociētais profesors, un Guntis Zemītis, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks. Diemžēl nav radīta laika mašīna, kas ļautu ceļot pagātnē, mēs nevaram pateikt, ko tieši domāja pirmie cilvēki, kas ienāca Latvijas teritorijā, vai tie, kuri sāka apdzīvot Senās Grieķijas kalnus un lejas.  Par laimi mums ir ļoti noderīgs instruments - arheoloģija, kas ļauj pa atslēgas caurumu ielūkoties tajā, ko par sevi un pasauli domāja cilvēks senatnē. Cilvēku no citām dzīvām būtnēm atšķir sarežģīta domāšana, kas ļauj mums ra

Pēc klausītāju lūguma skaidrojam, kā vēja parki ietekmē dzīvo dabu un cilvēku. Pētījumu šajā jomā kļūst arvien vairāk, tam klāt nāk asās diskusijas par vēja parku izbūvi iekšzemes teritorijās. Kas atklāts un izpētīts par putnu un sikspārņu migrāciju? Vai vēja parki jūrā ietekmē jūras dzīvniekus un kā ir ar pašu cilvēku? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes vadošais pētnieks, Latvijas ornitoloģijas biedrības padomes loceklis Jānis Priednieks, sikspārņu eksperts, biologs Viesturs Vintulis un Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš.

Kas ar vēju notiek Latvijā klimata pārmaiņu dēļ? Viens ir skaidrs - vēji kļūst lēnāki. Ne ļoti, bet tomēr. Un izrādās, ka zinātniekiem un klimatologiem pētīt vēju ir krietni sarežģītāk, nekā, piemēram, gaisa temperatūru un tās izmaiņas. Vēji kļūst lēnāki un tas rada neizprati pētniekos. Nav skaidras atbildes uz šo jautājumu.  Latvijā jārunā par vidējo vēja ātrumu, kas, kā parasti, ir grūti izprotami un sajūtams. Bet klimata pētījumi rāda, ka references periodā no 1961. līdz 1990. gadam vidējais vēja ātrums Latvijā bija 3,5 metri sekundē. Pēdējā trīsdesmitgadē - no 1991. līdz 2020. gadam - tie ir trīs metri sekundē, samazinājums par 0,5 metriem sekundē.  Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Klimata un skaitliskās modelēšanas nodaļas vadītāja Dace Zandersone saka, ka nav liels samazinājums, bet, ja skatāmies procentuāli, tie ir aptuveni 15%, kas ir starp šīm divām trīsdesmitgadēm samazinājušies.  Nav varbūt pilnībā korekti salīdzināt ar citiem parametriem, bet, piemēram, nokrišņu pēdējā trīsd

Neviens vien pieķēris sevi pie domas, ka šodien laiks rit straujāk. Saprotams, ka ne jau minūtes vai stundas kļuvušas ātrākas, bet tas, kā mēs šo laiku piepildām, mudina mums justies kā mūžīgā skrējienā. Kā tas ietekmē mūsu domāšanu un lēmumu pieņemšanu? Kā cilvēka iekšējais pulkstenis salāgojas ar to laika ritējumu, kādu rada digitālā pasaule, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē, kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters un Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesore Zanda Rubene. "Galvenais, kas liek laikam skriet vai vilkties, ir emocijas. Ja ir kaut kas interesants un patīkams, var būt arī nepatīkams, mūsu laika ritējums mainās. Sarūk. Attiecīgi, ja ir kaut kas garlaicīgs, ne īpaši emocionāli iekrāsots, laiks sāk vilkties," norāda Jurģis Šķilters. "Patiesībā, mūsu laika uztvere ir ir notikumu segmentācija no mūža sākuma līdz beigām. Notikumi var būt ilgāki un ātrāki. Jānošķir, ka ir objektīvais, fizikālais laiks, kas nevienam smadzenēs neiet, to mēs arī neuztveram, mēs

Cilvēkam ir nerimstoša zinātkāre un vēlme pārbaudīt savas fiziskas spējas. Tas viss vēl labāk ir jūtams eksotiskās ekspedīcijās, ejot iepriekš neietas takas, pārvarot dabas šķērļus un atklājot ko jaunu. To cilvēce darījusi jau izsenis, un mūsdienās, kad tehnoloģijas ļauj, planētu Zeme iepazīt paliek aizvien vieglāk. Tomēr, kas ir tas, kam nekad nevar sagatavoties un kuros brīžos dabas varenība noliek uz ceļiem pat rūdītāko pētnieku un ceļotāju. Par to raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas pasaules apceļotājs Kārlis Bardelis, Latvijas Universitātes asociētais profesors, polārpētnieks Kristaps Lamsters un no Nikaragavas arheoloģiskajiem izrakumiem sarunai pievienojas Leidenas Universitātes pēcdoktorantūras pētniece Dita Auziņa.

ASV prezidents Donalds Trams ne reizi vien izteicies par "labiem" un "sliktiem" gēniem, pastiprinot noraidošo attieksmi pret imigrantiem. Arī biznesmenis Īlons Masks savā retorikā izmanto ģenētiku, piemēram, stāstot kā "glābs pasauli" ar saviem gēniem, radot daudz pēcnācēju. Kāpēc valstu vadītājiem ģenētika jau vēsturiski ir bijis trumpis retorikā? Un, vai patiešām ir tādi - labi un slikti - gēni? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta vadošais pētnieks, bioētikas speciālists Ivars Neiders un Latvijas Universitātes profesors, ģenētiķis Īzaks Rašals. Sīkbūtņu DNS pētniecība Ģenētiskā informācija atrodas visās dzīvajās šūnās un līdz ar to šo informāciju par jebkuru dzīvo organismu var atrast apkārtējā vidē - zemē, gaisā un ūdenī, kur vien kāds  organisms ir bijis tuvumā. Šoreiz izzinām, kā Latvijas Hidroekoloģijas institūta speciālisti ūdens paraugos atrod un pēta tur mītošo sīkbūtņu DNS. Stāsta šī institūta pētniece Iveta Jurgensone. DNS

Cilvēks ir visai nīkulīgs radījums, kad runa par aukstumu - mums nav kažoka, nav spēja hibernēties vai izstrādāt pretaizsalšanas vielas, kā to dara kukaiņi. Par laimi, protam saģērbties un ieslēgt mājā apkuri. Kā cilvēka organisms ieslēdz savu iekšējo apkuri un regulē to? Un, ko mēs varētu mācīties no pasaulē visizturīgākajiem organismiem, kuri iztur neiedomājamus mīnusus? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Līga Plakane, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore, un Jānis Liepiņš, Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks.

Ārā beidzot parādījies kaut kas līdzīgs ziemai un vēsturiski tieši šis laiks ir saucams par gada aukstāko daļu – tieši janvāra pēdējās un februāra pirmās dienas. Šajā laikā zināmi vēsturē lielākie sala periodi, kad arī Latvijā temperatūra sasniegusi -40 grādus. Tāpēc stāsts par aukstuma viļņiem. Kur tie palikuši, jo pat -30 grādu sals ir kļuvis par ārkārtēju retumu, kur nu vēl -40. Tas bijis tik sen, ka digitalizētajos Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas arhīvos pat nav nekā lāga par to saglabājies. Pēc pāris gadiem būs 69 gadadiena Latvijas absolūtajam aukstuma rekordam. 1956. gada 8. februārī Daugavpilī sals sasniedza -43,2 grādus. Aukstuma viļņu kļūst mazāk un tie ir siltāki. Reti sasniedzam ievērības cienīgus aukstuma rekordus. Pēdējo reizi zem -35 grādiem temperatūra Latvijā noslīdēja pirms 22 gadiem – 2003. gadā. Toreiz aukstuma dēļ radās daudz neērtību un pat posta, ko šķiet esam sen aizmirsuši, ka tā varētu būt - bija problēmas satiksmē, lauksaimniecībā, apkurē, ūdens apgādē, ezeros slāpa zivis

Aizvadītā gada nogalē varas gaiteņos nonāca Klimata likumprojekts. Līdz šim tieši klimata pārmaiņām veltīta likuma Latvijā nav bijis. Kāpēc tāds vajadzīgs? Kam vajadzētu būt šādā likumā? Ko tas nozīmē iedzīvotājiem un kāda pieredze ar klimatu likumdošanā ir citviet pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Pasaules Dabas fonda Latvijā direktors Jānis Rozītis, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes pētnieks Jānis Brizga un biedrības "Zaļā brīvība" pārstāve Linda Zuze. Gada augs un gada sūna Augs ar labi pamanāmiem dzelteniem ziediem-  smiltāju retējs. Rīdzinieki šo augu pavasaros var viegli  pamanīt, bet citviet Latvijā tas ir ļoti reti sastopams un sūna - spurainā dzīparene, kas izskatās pēc dzijas pavediena un atrodama mitros un veselīgos biotopos. Iepazīstam gada augu un un gada sūnu. Latvijas Botāniķu biedrība par Gada augu 2025 ir izvēlējusies smiltāja retēju. Kā teikts biedrības izplatītajā paziņojumā, tas aug sausās un saulainās mežmalās, nogāzēs un ceļmalās. Sevišķi ie

Raidījumā pievēršamies aktuālajam. Interesējamies, kā mūs ietekmē kabeļu pārrāvumi Baltijas jūrā? Vairākkārtīgie kabeļu pārrāvumi pēdējo mēnešu laikā Baltijas jūrā mudina mūs domāt ne tikai par ģeopolitisko situāciju un drošību mūsu reģionā, bet lieku reizi liek mums aizdomāties, ka 21. gadsimtā sakaru pasaule aizvien lielā mērā balstās uz milzīgu zemūdens kabeļu tīklu. Mūsu planētas dziļajos ūdeņos atrodas vesels telekomunikāciju vadu mudžeklis. Runā, ka visi šie kabeļi, kopā salikti, veidotu pusotru miljonu kilometru garu rindu - tas ir vairāk nekā Saules diametrs. Kāpēc šādi kabeļi nepieciešami? Kādam nolūkam tiek kalpo? Kā tos labo un uzrauga? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes profesors Jurģis Poriņš, šīs pašas fakultātes vadošais pētnieks Andis Supe un VAS “Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs” krīzes komandas vadītājs, valdes loceklis Evijs Taube   Raidījuma pirmajā daļā arhīva stāsts par pirāt

2025. gada ģeovieta ir Latvijā augstākā kāpa – Pūsēnu kalns. Tā atrodas Nīcas pagastā, un savulaik tā daļēji tika norakta, veidojot karjeru. Ko šādas vietas stāsta par seniem procesiem Latvijas teritorijā? Cik tālu sauszemē iestiepjas kāpas un ko šādas ģeovietas pasaka par cilvēka darbību? Raidījumā Zināmais nezinājamā sarunājas Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors Ģirts Stinkulis, Daugavpils universitātes asociētais profesors Juris Soms un vides gids, kurš pats arī dzīvo Nīcas pagastā, Andris Maisiņš. Pūsēnu kalns ir viena no kāpām, kas ietilpst Papes-Jūrmalciema-Bernātu kompleksajā kāpu grēdā. Šajā grēdā izšķir divus – Papes-Jūrmalciema un Jūrmalciema-Bernātu kāpu posmus. Šos posmus pa vidu pārrauj aptuveni 1,5 km garš pārpūsto smilšu iecirknis, kas izveidojies pirms vairāk nekā 300 gadiem pēc mežu izciršanas un ugunsgrēka. Abus kāpu posmus raksturo gar jūras krastu paralēli esošu kāpu grēda, kas ir veidojusies pēdējo Baltijas jūras stadiju laikā. Dziļāk sa

Nefoloģija - tā mēdz dēvēt zinātnes apakšvirzienu, kas pēta tik daudzveidīgos veidojumus virs mūs galvām. No svina pelēkā "vāka" ziemas dienās, līdz sapņainiem gubu mākoņiem vasarās - debesīs mākoņi mēdz izkārtoties neiedomājos rakstos un formās. Kāda ir mākoņu daudzveidība? Cik sver mākonis un kā tas veidojas? Kad mākonim ir gana un pār mūsu galvām nolīst lietus? Par mākoņiem raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata daļas vadītājs Andris Vīksna un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes doktorante un Jauno fiziķu skolas vadītāja Agnese Spustaka.

Atkala kas ir kārtīga ziemas parādība. Tiesa, arī mēdz būt saistīta ar atkušņiem, kas ziemā arī ir ierasta parādība. Tā ir arī viena no retajām meteoroloģiskajām parādībām, ap kuru ir bijis daudz diskusiju no valodnieku puses. Tās sākās 90. gados, bet turpinās vēl joprojām. Šī gadsimta lielākā ledus stihija, ko izraisīja atkala, sākās 2010. gada Ziemassvētkos, tūkstošiem mājsaimniecību atstājot bez elektrības un daudzviet pat nedēļām ilgi vajadzēja dzīvot tumsā.  Latgalē ilgstoši bija atkala, lija lietus, temperatūra bija zem nulles, tam sekoja arī kārtīgs sniegs, un šo stihiju sniegs padarīja daudz skarbāku jo tad, kad koki apledo,  ap katru mazo zariņu izveidojās, arhīva kadri rāda, vismaz centimetru bieza ledus kārta. Tas nozīmē, ka koka laukums ar visiem apledojušiem zariem krietni palielinās. Pēc tam sniga slapjš sniegs, sniga sauss sniegs, bet ar lēnu vēju, un bija daudz lielāks laukums, kur sakrāties sniegam, un koki lūza kā sērkociņi Latgales mežos, atstājot Latgali bez elektrības uz ilgu laiku. At

Jau vairākas desmitgades zinātnieki meklē veidu, kā atdarināt to, kas dabā tik šķietami viegli tiek veidots – zirnekļa zīdu. No kā šis dzīvnieks tik prasmīgi veido savus tīklus? Ne reizi vien dzirdēts, ka šis biomateriāls pārspēj pat tēraudu un cilvēka radītu izturīgāko polimēru gan stingrībā, gan elastībā. Kā dabisku zirnekļa zīdu var radīt mākslīgi un kādam nolūkam tas kalpotu? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes dekāns, profesors un ķīmiķis, Organiskās sintēzes institūta (OSI) vadošais pētnieks Kristaps Jaudzems, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes doktorants, Organiskās sintēzes institūta zinātniskais asistents Viktors Romaņuks un jaunuzņēmuma "PrintyMed" vadītāja Jekaterina Romanova. Kā zirneklis pin savu tīklu un no kā tas sastāv, vairāk stāsta zirnekļu pētniece Inese Cera. Zirnekļu zīds ir viens no izturīgākajiem dabas materiāliem, un jau vairākas desmitgades zinātnieki aktīvi pēta tā īpašības un meklē veidu

Latvijas Dabas fonds šogad par gada dzīvotni izvēlējies ļoti neparastu un tomēr tik bieži sastopamu pāreju mūsu dabā - malu. Vieta, kurā dabā satiekas divas atšķirīgas vides. Ceļmala, grāvmala, jūrmala vai mežmala. Varbūt upes mala vai dzelzceļa mala. Ekologi tās dēvē par ekotoniem. Te satiekas dažādas sugas, uzkrājas piesārņojums un nonāk arī invazīvās sugas. Par Gada dzīvotni raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta botāniķe, Latvijas Dabas fonda padomes locekle Rūta Sniedze-Kretalova un Latvijas Universitātes asociētais profesors Ainārs Auniņš. Redzamākās malas mūsu ainavā ir mežmalas, kas savieno pļavas un meža dzīvotnes, ūdensmalas, kurās satiekas ūdens ekosistēma un zālājs vai krūmājs, arī ceļmalas un dzelzceļa malas. Dažām sugām malas ir mājvietas, citas to izmanto kā patvērumu, vēl citām tās ir barošanās vieta. Laukmalās, kur mazāk tiek lietoti augu aizsardzības līdzekļi, varam atrast krāšņās lauku nezāles – magones, rudzupuķes, tīruma zilaušus. Grāvmalās, kurās ir avoksnāji, mēdz augt bezdelīgactiņas