Š?s Dienas Ac?m

Latviešu strēlnieku Ziemassvētku kaujas, kuru simtgadi šogad atzīmējam, kaut arī lokāls notikums Pirmā pasaules kara frontēs, nozīmīgi ietekmēja ne tikai latviešu strēlnieku, bet arī visas latviešu nācijas turpmāko likteņgaitu. Fragmenti no diviem raidījuma Šīs dienas acīm ierakstiem, kas veltīti šim notikumam un tā vēsturiskajai nozīmei: stāsta Latvijas Kara muzeja pētnieks Ziemassvētku kauju muzeja vadītājs Dagnis Dedumietis un vēsturnieks grāmatas „Latviešu strēlnieki – drāma un traģēdija” autors Valdis Bērziņš.

Raidījumā Šīs dienas acīm fragmenti no divām sarunā, kas notika 2016. gada novembrī Parīzē. Raidījumā veidotājs Eduards Liniņš turp devās galvenokārt ar mērķi veidot raidījumu ciklu par Francijas ārpolitiku 20. gadsimtā, bet arī sastapa vairākus sarunu biedrus, kuri pieder pie nelielās, bet saliedētās Baltijas valstu draugu un interesentu kopas Francijā. Šoreiz raidījumā iespēja iepazīt cilvēkus, kuri sniedza neatsveramu atbalstu raidījumu tapšanā. Saruna ar atvaļināto Francijas armijas pulkvežleitnantu un Baltijas un Francijas vēstures pētnieku Žilu Ditertru (Gilles Dutertre). Vēl saruna ar Suzannu Poršjē-Plasero (Suzanne Pourchier-Plasseraud) un Īvu Plasero (Yves Plasseraud). Viņi sevi dēvē par visu Latvijas draugu kopas vecvecākiem. Tiesību zinātnieka Īva Plasero saistība ar Latviju ir jau vairāk nekā pusgadsimtu sena, par Baltiju viņš ieinteresējies 20 gadsimta 50. gadu beigās.  

Skan 2016. gada pēdējais raidījums Šīs dienas acīm. Kā ierasts gadumijā, šajā reizē ieskats vairākos spilgtos aizvadītā gada raidījumu fragmentos.

1916. gada 23. decembris, pēc jaunā stila tas ir 5. janvāris, Pirmā pasaules kara Krievijas frontē tās ziemeļu galā pie Rīgas notiek uzbrukums, kuram ir lokāla nozīme lielo notikumu kontekstā, bet ļoti būtiska nozīme Latvijas vēstures kontekstā – tā sauktās Ziemassvētku kaujas. Raidījumā Šīs dienas acīm stāsta Ziemassvētku kauju muzeja vadītājs Dagnis Dedumietis.

Latvijas Universitāte ir iesaistījusies Marijas Sklodovskas-Kirī mācību inovatīvajā projektā „Karā dzimušie bērni – pagātne, tagadne un nākotne”. Starpdisciplinārā projekta “Karā dzimušie bērni – pagātne, tagadne un nākotne” uzdevums ir radīt zināšanas par 20. un 21. gadsimtā notikušo karu un militāro konfliktu ietekmi uz bērnu dzīvēm, it īpaši par kara laikā dzimušo bērnu likteņiem. Plānots veidot izpratni kā “kara bērni” ir (vai nav) integrēti sabiedrībā, kā militārās, valdības un nevalstiskās organizācijas iesaistās šajā integrācijā, kāda ir tās politika, kā “kara bērnu” turpmākās dzīves ietekmē atmiņas par karu un sabiedrības normas un uzskati. Projekta ietvaros vairākās Eiropas Savienības valstu universitātēs taps četrpadsmit “kara bērniem” veltīti promocijas darbi un jaunie zinātnieki apgūs pētnieciskā darba prasmes. Raidījumā Šīs dienas acīm par pētniecisko projektu stāsta Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče un šīs fakultātes doktorants Oskars Gruziņš (attēlā).

1941. gada 7. decembra rītā radists no amerikāņu kara bāzes Perlharborā, Havaju salās, ziņo: „Notiek uzbrukums Perlharborai, šī nav mācību trauksme.” Ciklā „Satumsums” – par Japānas uzbrukumu Perlharborai un ASV iesaistīšanos Otrajā pasaules karā saruna ar vēsturnieku Inesi Feldmani.

2016. gadā novembra beigās decembra sākumā aprit 75 gadi kopš lielākās masu slepkavības Latvijas jauno laiku vēsturē un iespējams, Latvijas vēsturē vispār. Proti, kopš masu slepkavībām Rumbulā 1941. gadā. Raidījumā Šīs dienas acīm stāsts par holokaustu vispār kā fenomenu, kā parādību, kas skāra visu Eiropu Otrā pasaules kara laikā. Kādas ir holokausta saknes, kādi ir ideoloģiskie pamati, uz kuriem radās šis fenomens, kad viena no Eiropas izglītotākajām un kulturālākajām nācijām – vācieši – sāka īstenot tādu zvērīgu ar kaut kādiem aizlaicīgiem priekšstatiem saistāmu politiku. Raidījumā viesi vēsturnieki Marģers Vestermanis un Didzis Bērziņš.

Pavisam nesen pasauli aplidoja vēsts, ka 25. novembrī dzīves gaitas beidzis ilggadējais Kubas diktators, sociālistiskās Kubas dibinātājs Fidels Kastro. Kas bija Fidels Kastro un kas bija un arī ir Kuba šajā režīmā, kas ir palikusi viena no sociālisma oāzēm, reliktiem mūsdienu pasaulē? Par Kubu un Fidelu Kastro raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar mākslas zinātnieci, Laikmetīgās mākslas centra vadītāju Solvitu Kresi un vēsturnieku Edgaru Engīzeru.

Raidījumā „Šīs dienas acīm” izskan sarunu sērija par Francijas ārpolitiku Austrumeiropā un Baltijā 20. gadsimta garumā. Raidījuma viesi – franču vēsturnieki un politikas eksperti. Šajā sarunā vēsturniece un publiciste, Kānas-Normandijas universitātes asociētā pētniece Gaļina Akermane (Galia Ackerman) stāsta par Francijas politiku Austrumeiropā nesenā pagātnē un šodien.

Raidījumā Šīs dienas acīm izskan sarunu sērija par Francijas ārpolitiku Austrumeiropā un Baltijā 20. gadsimta garumā. Raidījuma viesi – franču vēsturnieki un politikas eksperti. Šajā sarunā vēsturniece, Parīzes Sorbonnas universitātes profesore Fransuāza Toma (Françoise Thom) stāsta pat Francijas politiku Austrumeiropā un franču–padomju attiecībām laikā no starpkaru perioda līdz Aukstā kara beigām.   Iepriekšējā raidījumā vēsturnieks, Strasbūras Nacionālās un universitātes bibliotēkas līdzstrādnieks Žiljēns Gilēns stāsta par Baltijas valstu neatkarības atzīšanas procesu pēc Pirmā pasaules kara.       

Raidījumā Šīs dienas acīm izskan sarunu sērija par Francijas ārpolitiku Austrumeiropā un Baltijā 20. gadsimta garumā. Raidījuma viesi – franču vēsturnieki un politikas eksperti. Šajā sarunā vēsturnieks, Strasbūras Nacionālās un universitātes bibliotēkas līdzstrādnieks Žiljēns Gilēns (Julien Gueslin) stāsta par Baltijas valstu neatkarības atzīšanas procesu pēc Pirmā pasaules kara.  Eduards Liniņš: Kas bija tie politiskie procesi, kas galu galā noteica Latvijas neatkarības atzīšanu de jure no Francijas puses? Žiljēns Gilēns: Galvenais iemesls bija situācijas izpratne pēc Padomju-poļu kara 1920. gadā. Proti – bija jārada līdzsvars Austrumeiropā. Baltijas valstis nedrīkstēja atstāt bez atbalsta starp sarkano Krieviju un Poliju, jo tas nozīmētu, ka jau pēc neilga laika Krievija censtos radīt šais valstīs iekšējas problēmas un atgūt tās savā varā. Te liela loma bija Meierovicam, kurš saprotami paskaidroja franču politiķiem – ja Latvija ilgi paliks bez starptautiskas atzīšanas, tā nespēs piesaistīt naudas līdzekļu

30. oktobrī aprit kāda apaļa jubileja, proti, ja ticam Latvijas Padomju enciklopēdijas datiem, tad 1916. gada 30. oktobrī Tjumeņas apgabalā pasaulē nācis Augusts Voss, vēlākais Latvijas kompartijas pirmais sekretārs. Augusts Voss bija Latvijas kompartijas vadītājs un līdz ar to, ievērojot tobrīd pastāvošo padomju sistēmu, vadošā persona Padomju Latvijā no 1966. līdz 1984. gadam. Tas arī ir laiks, kas ar nelielu nobīdi atbilst Leonīda Brežņeva laikam Padomju Savienībā. Kas bija Augusts Voss Padomju Latvijas vēsturē, raidījumā Šīs dienas acīm skaidro vēsturniece Daina Bleiere. Bleiere norāda, ka Voss bija Brežņeva laikabiedrs pēc sava vecuma un arī pēc savas būtības bija tāds ļoti tipisks Brežņeva tā saucamā stagnācijas perioda iemiesojums, stagnācijas perioda partijas vadītājs. Citu pat grūti iedomāties kā brežņeviska tipa vadītāju, viņš bija sava veida standartvadītājs, vērtē Bleiere.

1956. gada oktobra beigas, novembra sākums, lietojot visai izplatītu klišeju, ir visai „karsts”. Izjūtas par pasaules norisēm tajā laikā zināmā mērā pazīstamas ne tikai tiem, kas paši piedzīvojuši 1956. gada oktobri un novembri, bet arī tiem, kas piedzīvojuši 1991. gada janvāri. Kā 1956. gadā, tā arī 1991. gadā pasaule „sāka sprakšķēt” vairākos punktos un bija jūtams, ka pārmaiņas skar ne tikai vienu reģionu, bet pasaules kārtība mainās globāli. Raidījumā Šīs dienas acīm par pārmaiņām 1956. gadā, kas galvenokārt saistās ar notikumiem Austrumeiropā, konkrētāk, Ungārijā un otrs reģions ir Tuvie Austrumi un militārais konflikts, ko vēsturē zinām Suecas kanāla krīzi, diskutē vēsturnieki Ilgvars Butulis un Antonijs Zunda. Attēlā: Iznīcināts padomju tanks T-34-85 Budapeštā 1956. gadā.

1. novembrī gaidāma pirmizrāde jaunai latviešu spēlfilmai „Melānijas hronika”. Tā ir pirmā spēlfilma, kas pilnībā veltīta deportāciju tematikai. Līdz šim pati tēma – 1941. un 1949. gada deportācijas, Staļina laika depresijas – ir dažādos laikos parādījušas latviešu kinematogrāfā. Šī ir pirmā filma, kuras stāsts pilnībā bāzēts deportāciju tematikā, turklāt tā ir literatūras ekranizācija, laikmeta liecības ekranizācija. Saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar filmas producentu – un filmas mākslinieci Ievu Jurjāni.

Kopš dažām dienām mūsu kaimiņiem Igaunijas Republikai ir jauns prezidents, pareizāk sakot šīs valsts vēsturē pirmā prezidente Kersti Kaljulaida. Kā ir izskatījusies prezidentūras institūcija Baltijas valstīs gan senākā pagātnē, gan šodien, saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Raidījuma viesi tiesību zinātnieks Jānis Pleps un vēsturnieks Artūrs Žvinklis.

Sergejs Loiko ir žurnālists un rakstnieks, ilggadējs laikraksta „The Los Angeles Times” Maskavas korespondents. Ievērību viņš guvis pirmām kārtām kā kara žurnālists, rakstos un fotogrāfijās atspoguļodams pēdējos pārdesmit gados notikušus militāros konfliktus bijušās Padomju Savienības teritorijā, Irākā un Afganistānā. 27. septembrī Rīgā atvēra Sergeja Loiko romāna „Lidosta” izdevumu latviešu valodā, kuru laidusi klajā izdevniecība „Dienas Grāmata”. Romāna centrā kaujas Doņeckas lidostā 2014. gadā, kuras autors skatījis savām acīm, vairākas dienas tur uzturēdamies kopā ar lidostas aizstāvjiem – Ukrainas armijas brīvprātīgajiem. Sarunā Latvijas Radio studijā Sergejs Loiko vispirms stāsta par romāna „Lidosta” tapšanu.

Nāves sala ir vieta netālu no Rīgas, kas saistās ar Pirmā pasaules kara vēsturi, tajā skaitā ar latviešu strēlnieku vēsturi. Par to, kas bija Nāves sala, saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar vēsturnieku, rezerves pulkvedi Jāni Hartmani. Par Nāves salas rašanos atmiņu literatūrā savulaik varēja lasīt apgalvojumu, ka šis placdarms radies nejauši, jo kāda krievu armijas daļa, armijai atkāpjoties pāri Daugavai esot aizkavējusies upes kreisā krastā un tur ierakusies. Jānis Hartmanis norāda, ka tā ir falsifikācija, jo padomju gados informācija par Pirmo pasaules karu tika ļoti izkropļota. 1915. gadā Nāves sala, ko oficiāli dokumentos dēvē par Ikšķiles priekštiltu nocietinājumiem, radās lielu kauju rezultātā.

2016. gada 9. septembrī apritēja septembrī apritēja 40 gadi kopš savas šīs zemes gaitas beidza Mao Dzeduns, Ķīnas totalitārais līderis, kurš pie varas Ķīnā bija vismaz ceturtdaļgadsimtu. Kopš 1949. gada, kad nacionālistiskā Ķīnas valdība Čana Kaiši vadībā pameta kontinentālo Ķīnu un nostiprinājās Taivānas salā, visa lielā Ķīna palika komunistu rokās. Mao vadīšanas periodā ķīniešu nācijas upuri, dramatisks dzīves līmeņa kritums sasniedza savu apogeju. Tie ir iespējams 70 miljoni upuru, tas ir vairāk nekā Eiropa zaudēja Otrajā pasaules karā, tas ir vairāk nekā mēs „pierakstām” Staļina režīmam un Hitlera režīmam, ko uzskatām par noziedzīgākajiem un slepkavnieciskākajiem Eiropā. Tajā pašā laikā Mao portrets arvien rotā banknotes Ķīnā, Mao joprojām ir Ķīnā pie varas esošās partijas simbols. Tāpat Mao varas noslēgums noslēdz arī visai odiozu un šausminošu procesu – kultūras revolūcija. Tas ir viens no Mao galvenajiem sociālajiem eksperimentiem – totāla sabiedrības tradīciju, ierastās dzīves kārtības maiņa. Kādu Ķ

Raidījuma Šīs dienas acīm sarunas temats saistīts ar 100 gadus senu pagātni Latvijā, ar 1905. / 06. gada revolūcijas notikumiem. Saruna ar vēsturnieci Līgu Lapu. 1906. gads ir laiks, par kuru runājam kā Piektā gada revolūcijas atplūdu laiku, reakcijas laiku. Kas draudēja revolūcijas notikumu dalībniekam Latvijā, kādi bija represīvie soļi, kurus cara režīms veica? "1906. gads bija kaut kas īpašs, skatoties arhīvu dokumentus un materiālus par šo laiku, ka bijis kā izrādē „1906. Trakāk kā piektajā gadā”.  Tas bija soda ekspedīciju gads, politisko prāvu gads un mežabrāļu gads," norāda Lapa. Raidījumā plašāka saruna par  soda ekspedīcijām, kas vairāk norisinājās 1906. gada decembrī, sagatavošanās darbi tām sākās jau 1905. gada novembrī.

To, kas ir tanks, šodien vairāk vai mazāk apzinās pat pirmskolnieki. Tanks kā karošas līdzeklis pastāv 100 gadus, 1916. gada septembris ir laiks, kad pirmo reizi Pirmā pasaules kara Rietumu frontē parādās tāds fenomens kā tanks. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar Kara muzeja pētnieku Daini Poziņu. "Ideja, ka nepieciešama pārvietojama kaujas mašīna, ar bruņām aizsargāta, kas spēj sniegt atbalstu gan uzbrukumā, gan aizsardzībā, skaidri noformulēta jau Leonardo da Vinči laikā, tikai toreiz nebija tehnisku iespēju to realizēt. 19.  – 20. gadsimta mijā, kad izgudrots iekšdedzes dzinējs, ir jaunas metalurģijas metodes un jauni šaujamieroči, kompakta artilērija ir visi priekšnoteikumi, kas nepieciešami efektīva tanka izveidošanai. Pirmais pasaules karš piespieda tanku izgudrot. Pirmie to izdarījuši Lielbritānijas inženieri," skaidro Dainis Poziņš.